Dalībnieki sadalāspa pāriem. Vienam no viņiem ir neredzams magnēts deguna galā, bet otram – plaukstā. Uzdevums: kustētiespa telpu tā, lai atstarpe starp abiem magnētiem nemainītos (apm. 10 cm). Tascilvēks, kuram magnēts ir rokā, vada savu partneri: maina tempu, ved viņu pārivai zem galdiem, pa apli, uz grīdas utt. Pēc 5 minūtēm mainās lomām.

Var sekot uzdevumaotrā daļa, kurā tiek magnetizēta visa grupa. Viens dalībnieks nostājās telpasvidū un sāk lēnām kustēties. Nākamais dalībnieks izvēlas kādu punktu pie pirmācilvēka ķermeņa (piem., muguru, elkoni vai celi), novieto tur savu neredzamo magnētuun cenšas ieturēt 10 cm atstatumu; pārējie dalībnieki pēc kārtas iesaistāsspēlē, novietojot savus magnētus pie pārējo dalībnieku ķermeņiem (varizvēlēties jebkuru dalībnieku, kurš jau ir iesaistījies spēlē). Kad visi iriesaistījušies spēlē, vadītājs aicina palielināt atstarpi starp magnētiem (1 metrs). Pēc tam attālumu starp magnētiem turpina pakāpeniski palielināt līdzmaksimāli iespējamam attālumam. Tagad attālumu pakāpeniski samazina tik tālu,kamēr dalībnieku deguni pielīp pie izraudzītajām ķermeņa daļām.

Izmantojot šometodi, jāņem vērā dalībnieku sastāvs un grupas briedums, jo var gadīties, kadalībnieki to uztvers kā pārāk bērnišķīgu; pie tam daudziem cilvēkiem fiziskasaskarsme vai tuvība ar svešiem vai maz pazīstamiem cilvēkiem izraisa neērtībassajūtu. Ir svarīgi dalībniekus iepriekš iepazīstināt ar uzdevuma jēgu un mērķi.

Pēc spēles pastāviespēja pārrunāt ar dalībniekiem, kā viņi jutās vadītāja un pakļautā lomās; kurā lomā jutās ērtāk; vai varas izjūta sagādāja baudu.