Nesen saskāros ar Nobela prēmijas laureāta Rabindranata Tagores dzejoli:

Es gulēju un sapņoju
ka dzīve ir prieks…
Es uzmodos un redzēju,
ka tā ir pilna pienākumu…
Bet īstenībā tagad es
tikai redzu un
apzinos, ka pienākumu
pildīt ir prieks…

To pārdomājot, jutu, ka man šāda dzīves pieeja, ko turpmāk apzīmēšu kā Pienākums => Prieks, izraisa dziļu nepatiku. Gribējās to pretstatīt idejai, ar ko biju nesen iepazinies, pētot stratēģijas, kā rīkoties ar informācijas pārpilnību. Ole Eihhorns – parasts programmētājs, kurš aktīvi publicē savas pārdomas pasaules tīmeklī, izteica sekojošo domu:

“Ja kaut kas ir neglīts vai grūts, tas ir aplams.”

Pārvēršot to formulā, sanāk A = NG

A = Aplamība
N = Neglītums
G = Grūtums

A = NG pieeja labi raksturo manu attieksmi pret dzīvi: Kad saskaros ar grūtībām, cenšos meklēt citu ceļu, nevis samierināties ar tām. Līdzīga doma parādās The The vadītāja) dziesmā Lonely Planet:

Ja nevari mainīt pasauli, maini sevi
Ja nevari mainīt pasauli, maini sevi
Ja nevari mainīt pasauli, maini sevi
Un ja nevari mainīt sevi…
Tad maini pasauli

A = NG formula arī der, lai raksturotu iespēju laikmetu, kurā dzīvojam; nekad agrāk tik daudziem cilvēkiem nav bijušas tik plašas iespējas mainīt savu pasauli kā šodien. Ja vēl ne tik senā pagātnē piekļuve informācijai bija privilēģija, un informācijas atrašana - resursu ietilpīgs process, tad tagad tā ir brīvi pieejama katram cilvēkam, kam ir piekļuve internetam un kas pārzina kādu no lielajām pasaules valodām. Latvijas pilsonim ir pieejama jebkuras Eiropas Savienības valsts izglītības sistēma. Ja ir uzņēmīgs, var mācīties ASV, Krievijā, Ķīnā vai kādā citā pasaules valstī. Var doties strādāt uz Briseli, Dublinu vai Šefīldu, iekārtot savu dzīvi uz kādas Dienvidjūras salas vai meklēt laimi tālākās valstīs. Pateicoties lētiem avioreisiem, lidojums uz St. Pauli futbola spēli Hamburgā vai Deivida Hokneja galerijas apmeklējums Bredfordā (pirms dižķibeles sākuma) varēja sanākt lētāk nekā restorāna apmeklējums Rīgā. Ja ir neapmierināts ar savu darbu, var to mainīt. Darba devēji pat ar aizdomām noskatās uz cilvēku, kurš pārāk ilgi nostrādājis vienā un tajā pašā vietā. Ja nepatīk lauks, kurā darbojas, var iegūt kārtējo izglītību. Ja ir iestrēdzis un grib radikālākas pārmaiņas, var doties strādāt uz Īriju vai Norvēģiju. Bet, ja grib jaunus izaicinājumus, var skriet maratonu Sahāras tuksnesī vai strādāt kā brīvprātīgais kādā attālā pasaules valstī.

Jauno realitāti var raksturot sekojoši: Ja ir neapmierināts ar esošo situāciju, var to mainīt un var meklēt citu ceļu mērķu sekmēšanai. Ja ar to nepietiek, var sev izvirzīt jaunu mērķi.

Lai cilvēks varētu izmantot dotās iespējas, ir vajadzīga virkne kompetenču, tai skaitā: Jāspēj analizēt situāciju, lai apzinātu cēloņus un sekas, jāspēj nodefinēt, ko grib sekmēt, un jāmāk atrast ceļu, kā īstenot izvirzītos mērķus. Cilvēkam ir raksturīga tieksme pēc stabilitātes, savukārt jaunas idejas un briestošas pārmaiņas izraisa nedrošību un bailes. Audzināšana, skola un darba dzīve ir pastiprinājuši nogaidošu attieksmi, iepotējot, ka ir slikti kļūdīties. Rezultātā cilvēks bieži vien pat nemēģina darīt lietas citādāk, jo tas ir drošākais veids, kā izvairīties no kļūdīšanās. Lai mainītu šo attieksmi, kāda kompānija ASV ieviesa savās iknedēļas darbinieku sanāksmēs konkursu Nedēļas lielākā neveiksme. Idejas pamatā ir doma, ka, ja kāds darbinieks izjūt kādu rīcību kā nozīmīgu neveiksmi, viņš ir uzņēmies iniciatīvu, ir attīstījis ideju un ieguldījis darbu tās īstenošanā; svarīgi ir izvērtēt, kāpēc iecerētais nesanāca, nevis nosodīt iniciatīvu. Skatoties uz dažādām dzīves stratēģijām šajā iespēju laikmetā, nākas konstatēt, ka vairākumam cilvēku populārākā izvēle ir mazākās pretestības ceļa iešana. Saskaroties ar kādu problēmu, cenšas to apiet; ja tas nav iespējams, neturpinās uzsākto ceļu un meklēs citu. Šāda pieeja ir cilvēciski saprotama, bet tā neļauj pilnvērtīgi izmantot cilvēka potenciālu un pasaules sniegtās iespējas. Lai nepeldētu tikai pa straumi, bet ietu savu ceļu, ir jāspēj pielāgoties jaunām situācijām un jāapgūst tām nepieciešamās kompetences. Ja ir pašdisciplīna un mācīšanās prasmes, tā nav problēma, jo nepieciešamā informācija un citu pieredze ir brīvi pieejama. Piemēram, ja vēlas, var bez maksas apgūt veselas Kalifornijas universitātes (Berkeley – Univerisity of California) studiju programmas, izmantojot kursu audio / video ierakstus un mācību materiālus, kas ir bezmaksas pieejami tīmeklī.

Ja nav šīs nepieciešamās kompetences iespēju meklēšanai un izmantošanai, cilvēkam ir pieejama tikai stratēģija Pienākums => Prieks; nākas samierināties ar esošo situāciju un jācenšas izveidot labāko no tā.

Arī ja cilvēks izvēlas pieeju A = NG kā savu pieeju dzīvei, nāksies saskarties ar grūtībām, un būs jāiegulda pūles to pārvarēšanā. Bet salīdzinājumā ar Pienākums => Prieks, šīs grūtības ir tikai šķērslis, kas jāpārvar ceļā uz iecerētajiem mērķiem.

Ir divi veidi, kā notiek attīstība. Var izvērtēt, kas neapmierina esošajā situācijā, un nākošajā solī censties novērst šos trūkumus. Rezultātā būs attīstība, bet tā būs neplānveidīga un pakļauta daudziem ārējiem faktoriem.
Otra iespēja ir apskatīt esošo situāciju, noskaidrot, kāda ir vēlamā situācija, un noteikt soļus, kas jāsper, lai tai pietuvotos.
Šīs stratēģijas var salīdzināt ar laivu jūrā: ja nav skaidrs mērķis, vējš un straumes noteiks, kur tā nonāks. Bet, ja ir zināms, kur grib nokļūt, var turēties pretī ārējiem spēkiem. Teikt “Es darīšu…”, “Es vēlos…” u.tml., nevis “Man jādara…”, “Man jābūt..”, “Man vajadzētu…”, šādi atspoguļojot, ka pats esmu atbildīgs par savu dzīvi. Lai pārbaudītu, vai ir uz pareizā ceļa, var censties iztēloties sev vēlamās bēres. Kas ir atnācis atvadīties no manis? Ko cilvēki saka un domā par mani? Ar kādām izjūtām viņi mani atcerēsies?
Nākamajā solī var sev uzdot sekojošos jautājumus: vai šī vēlamā situācija sasaucas ar manu esošo dzīvi? Vai esmu uz pareizā ceļa? Kas man jāmaina/jādara, lai pietuvotos vēlamajai situācijai? Ko es darīšu, lai to sekmētu?