Līdzi ar 21. gadsimta jaunajām iespējām pieaug cilvēka atbildība par notiekošo. Lai pieņemtu saprātīgus lēmumus, nozīmīgāka kļūst problēmu risināšanas kompetence. Bet, kā aprakstīts rakstā par smadzeņu puslodēm, izglītības sistēma un sabiedrība kopumā ir pārmērīgi tendēta uz kreiso puslodi. Attiecinot to uz problēmu risināšanu, sanāk, ka cilvēkam ir izveidotas labas analīzes prasmes, bet ir maz attīstītas labajai puslodei raksturīgās funkcijas, piemēram, spēja saskatīt kopsakarības un ieraudzīt lielo bildi, ģenerēt idejas, iztēloties, kas varētu būt, un uzdrīkstēties ieviest kādu nestandarta ideju. Tradicionālo pieeju problēmu risināšanai var raksturot sekojoši:

• Velta daudz uzmanības problēmu sekām (pukstēšanas kultūra)
• Grib ticēt, ka ir viens risinājums
• Grib ticēt, ka risinājums atrisinās problēmu
• Uzticas informācijai un ekspertiem
• Nelabo lietas, pirms tās nav saplīsušas
• Rok dziļāk, nevis meklē risinājumu citviet

Šāda pieeja nekad nav bijusi ļoti iedarbīga, bet tā ir gaužām neefektīva vairākumam mūsdienu problēmu, kuras mēdz būt kompleksas, kurām nav viena risinājuma (dažām vispār nav risinājuma) un kurām bieži vien ir raksturīga informācijas pārpilnība. Tā tas ir ar ētiskām dilemmām ikdienā, piemēram, nav grūti atrast informāciju, kas izskaidro, kā Nestle un citas kompānijas ražošanas procesā neievēro cilvēka tiesības; vai uz šī fona varam ar mierīgu sirdi turpināt pirkt Nestle šokolādes batonus, zinot, ka ar to veicinām netaisnību Kotdivuārā? Tā tas ir arī daudzās darba situācijās, kur no cilvēka vajadzīga iniciatīva un vadības prasme, nevis konformisms un paļaušanās uz citiem. Arī tas ir attiecināms uz dzīves izvēlēm – jo vairāk iespēju, jo grūtāk saprast, ko man darīt.

Informācija mums var palīdzēt izprast problēmu, bet tā nepiedāvā risinājumus. Ātri var sasniegt punktu, kurā informācija kļūst par šķērsli laba lēmuma pieņemšanai:


Tāpat ir ar ekspertiem. Viņi zina, kā lietas tiek darītas citviet, bet reti viņi piedāvā jaunas idejas. Mans kolēģis Jānis Baltačs izteica šādu salīdzinājumu:

“Eksperti ir kā kaijas. Tie nāk bariem, sadod sūdus un aizlaižas lapās.”

Ļoti bieži varētu aizstāt apjomīgus pētījumus ar veselo saprātu. Vai policijai patiešām vajadzīga trokšņa mērīšanas iekārta, lai noteiktu, ka koncerts Zaķusalā, ko var sadzirdēt Mārupē, ir pārāk skaļš? Katram cilvēkam ir zināms, ka, iekāpjot lidmašīnā, lai lidotu no Liepājas uz Rīgu, viņš nodarīs daudzkārt lielāku skādi dabai, nekā braucot ar autobusu.

Viens no iemesliem, kāpēc uzņēmumos un pārvaldēs tik bieži tiek iesaistīti eksperti, veidotas komisijas un iepirkti dārgi pētījumi, ir bailes no lēmumu pieņemšanas. Cilvēks spēj sameklēt simts un vienu veidu, kā atlikt kāda nepatīkama lēmuma pieņemšanu.

Ja ir runa par kompleksām problēmām, ir liela varbūtība, ka, kamēr kreisā puslode vēl iedziļinās tās niansēs un mēģina informāciju salikt pa plauktiem, labā puslode jau sen ir to ieraudzījusi visā kompleksitātē un iztēlojusies iespējamās sekas. Labās puslodes nelaime ir tā, ka valodas centrs atrodas kreisajā puslodē; tāpēc tā nevar skaļi izpaust savus atklājumus. Atliek vien vairāk ieklausīties savā intuīcijā un tai uzticēties.