Pēdējo 15 gadu laikā straujās informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības rezultātā ir notikusi informācijas eksplozija. Katrs, kam nav slinkums un kam ir pieejams internets, var ne tik vien uzzināt gandrīz jebko, bet arī paust pasaulei savu viedokli par gandrīz jebkuru jautājumu. No vienas puses, esam pārsteidzoši veiksmīgi adaptējušies jaunajai videi, kurā, pateicoties e-pastam, internetam un mobilajam telefonam, esam nodrošināti ar nepārtrauktu informācijas pārsātinājumu. No otras puses, tikai sākam mācīties, kā rīkoties jaunajā realitātē, kurā daudzi tradicionāli uzskati, uz kuriem balstījās mūsu lēmumu pieņemšana un darba organizācija, ir kļuvuši apšaubāmi.

Attieksme pret informāciju tradicionāli ir bijusi līdzīga kā pret uzkrājumu krājkontā: Dzīves gaitā apgūst aizvien vairāk zināšanu, kā rezultātā pieaug cilvēka vērtība darba tirgū un sabiedrībā. Bet šodien informācija ir brīva, un vairs nav nepieciešams to apgūt vai iegaumēt – tad, kad rodas vajadzība, uzzina vajadzīgo. Vārdu brīvs šajā kontekstā var uztvert divējādi:

Cilvēki sagaida, ka informācija mūsdienās ir pieejama bez maksas. Vēl ir atsevišķi uzņēmumi / cilvēki, kas cenšas tam pretoties, bet to skaits sarūk. Piemēram, arī Latvijā vadošās avīzes ilgi centās piekļuvi saviem rakstu arhīviem saglabāt kā maksas pakalpojumu, bet nesen mainīja savu politiku un padarīja arhivētos rakstus pieejamus bez maksas.

Vārda otrā nozīme attiecināma uz cilvēku iespējām aktīvi paust savu viedokli un ņemt dalību informācijas radīšanā. Piemēri tam ir tiešsaistes enciklopēdija Wikipedia un instrukciju krājums wikiHow, kuras uzturēšanā var iesaistīties jebkurš interneta lietotājs. Cits piemērs ir atvērto kodu programmas, tai skaitā Linux operētājsistēmas, no kurām Ubuntu pēdējo gadu laikā ir guvis lielu popularitāti (piemēram, tā ir instalēta uz katra trešā Dell Netbook datora), vai Firefox interneta pārlūkprogramma, kuru izveidē un pilnveidē ir iesaistīti tūkstošiem programmētāji no visas pasaules. Vietnē Sourceforge.net var atrast tūkstošiem bezmaksas atvērto kodu datora programmu.

Ir notikusi informācijas demokratizācija. Viedokļu paušana vairs nav dažu priviliģētu ekspertu kompetencē. Tīmekļa interaktivitāte ir sekmējusi viedokļu daudzveidības pieejamību, piemēram, droši vien vairāk cilvēku katru dienu lasa portāla Delfi lasītāju komentārus nekā Aivara Ozoliņa komentāru laikrakstā Diena. Katrs var publicēt savu blogu vai izmantot kādu no sociālām tīklošanās vietnēm, kā piemēram, Draugus vai Facebook.

Šajā attīstībā informācijas patiesīgums kļūst mazāk nozīmīgs. Gandrīz katram viedoklim var atrast pietiekoši lielu piekritēju skaitu, lai cik mazticams vai ekstremāls tas būtu. Ja cilvēkam kādā jautājumā ir savi domubiedri, tad nav iemesls pakļauties “vairākuma diktatūrai”. Bet paliek spēkā arī vecā patiesība, ka vairums cilvēku ticēs tam, kas bļauj visskaļāk.

Diemžēl vairākums materiālu un informācijas ir pieejami lielo valodu vietnēs. Mazo valodu tīmekļu vietnēs parādās salīdzinoši maz kvalitatīva satura. Ja grib atrast augsta līmeņa diskusijas un interesantus viedokļus, nākas emigrēt uz citām valodas vidēm, pirmām kārtām angļu. Bet cilvēkiem, kas ir ar mieru pārkāpt autortiesības un nelikumīgi iegūt literatūru, mūziku vai filmas, paradīze esot Krievijas vietnes.

Lapas un koki ir laba aina, ar ko salīdzināt tradicionālo un jauno stratēģiju informācijas apstrādē. Tradicionāli cilvēki veidoja hierarhiskas struktūras, kurās klasificēt informāciju. Piemēram, lai atrastu bibliotēkā grāmatu par Ubuntu Linux, ceļš varētu būt šāds: Tehniskā literatūra / Datori / Operētājsistēmas / Linux / Ubuntu – līdzīgi kā kokam ir stumbrs, zari, atzari, lapas. Daudzās jomās šāda hierarhiska pieeja vairs nav lietderīga, jo informācijas apjoms ir kļuvis pārāk liels. Turpinot koku metaforu: uz zemes ir nokritušas ne tikai viena koka lapas, bet vesela meža koku lapas ir samestas vienā lielā kaudzē. Mērķis vairs nav ieviest kārtību šajā lapu kaudzē, bet nodrošināt to, ka atrod, ko meklē. Lai to paveiktu, tiek liktas lietā jauno tehnoloģiju milzīgās meklēšanas jaudas un tā saucamā tagošana (latviešu valodā šajā sakarā sāk ieviesties termins birka):

Katrai informācijas vienībai (lapai) tiek piesprausti to raksturojuši atslēgas vārdi, piemēram, Ubuntu gadījumā tie varētu būt dators, operētājsistēma, Linux, Āfrika, brīvs, tehnoloģija. Ievadot meklētājā kādu no šīm birkām, tiks sameklētas visas informācijas vienības, kurām piesprausts attiecīgais atslēgas vārds. Šī stratēģija tiek izmantota vairākumā interaktīvās tīmekļa vietņu, kā, piemēram, foto vietnē Flickr, blogu vietnē Wordpress vai video vietnē Youtube. Arī jaunās paaudzes e-pasta pārlūkprogrammas ir veidotas tā, lai vairs nebūtu jāvelta pūles un laiks e-pastu šķirošanai un kārtošanai pa folderiem. Tā vietā visi e-pasti krājas Inbox un lietotājs izmanto meklēšanas un filtrēšanas funkcijas, lai ātri un ērti atrastu sev interesējošo vēstuli.

Ja senāk uzticējāmies skolotājiem, zinātniekiem, žurnālistiem un citām autoritātēm, lai saprastu, kas ir nozīmīga, patiesa vai interesanta informācija, tad tagad ir kļuvis nozīmīgāks bara gudrības princips: jo vairāk cilvēku skatās uz kādu vietu debesīs, jo ticamāk, ka ir vērts tur skatīties. Šo principu izmanto interneta meklētāji un vietnes, kas lieto tagošanu (tajās bieži vien ir redzams tagu mākonis, kas parāda, kuras birkas dotajā brīdī ir populārākās). Bara gudrības princips savu efektivitāti ir pierādījis daudzu gadu garumā totalizatoros, biržās, empīriskās aptaujās un citviet. Sekojošais piemērs raksturo bara principa būtību: Kādā lauksaimniecības izstāde 1906. gadā Anglijā bija izstādīts liellops, un apmeklētāji varēja nodot lapiņas ar savu minējumu, cik kilogramu gaļas sanāks, kad tas būs nokauts un pārstrādāts. Kāds pensionēts zinātnieks aiz ziņkāres savāca visas iesniegtās lapiņas (apm. 800) un aprēķināja vidējo minējumu. Izrādījās, ka bars bija kļūdījies tikai par vienu mārciņu. Džeimss Surovjeckis (James Surowiecki) savā grāmatā The Wisdom of Crowds pārliecinoši apraksta, kāpēc bars ir gudrāks par jebkuru indivīdu - vienalga, cik liels eksperts viņš būtu.

metodes.lv regulāri dalos ar saitēm uz dažādām programmām un interneta vietnēm, kas atvieglo darbu ar informāciju. Tāpēc šajā vietā tikai minēšu dažus palīgus, bez kuriem es vairs negribu iztikt:
Internet Explorer ir salīdzinoši slikta tīmekļa pārlūkprogramma, ko jums apstiprinās tīmekļa vietņu veidotāji (tas ir it īpaši patiesi attiecībā uz Internet Explorer 6). Ja gribat ērti un droši izbaudīt pasaules tīmekli, iesaku nomainīt savu interneta pārlūkprogrammu uz Firefox. Ir neskaitāmi spraudņi, kas paver jaunas iespējas informācijas meklēšanai un apstrādei, piemēram, latviešu valodas, rakstot tekstu internetā; All-in-One Gestures, kas ļauj sasaistīt peles kustības ar darbībām; StumbleUpon, kas ir aizraujošs, uz bara gudrību balstīts veids, kā klaiņot pa pasaules tīmekli; Flashblock, kas izfiltrē vairākumu traucējošo reklāmu tīmekļa vietnēs. Iesaku izturēties ar atbildību un piesardzību tādās interaktīvās vietnēs kā Facebook, Flickr, Draugiem, Gmail vai Google Apps. Bieži vien cilvēki mēdz šajās vietnēs sevi pasniegt uz stikla paplātes - kompānijas, kā, piemēram, Google, labprāt kolekcionē šo informāciju, bet šķiršanās advokātiem Amerikā Facebook ir kļuvis par vienu no galvenajiem avotiem, kur iegūt munīciju pretinieka nomelnošanai. Arī iesaku būt piesardzīgiem jautājumā par to, kādu informāciju vietnei uzticēt, jo var gadīties, ka kādu dienu tai vairs nevares piekļūt: piemēram, pakalpojuma piedāvātājs būs izlēmis to neturpināt uzturēt, vai kāds ļaundaris būs ielauzies sistēmā un sācis lietot jūsu lietotājkontu nelikumīgām darbībām, kā rezultātā pakalpojumu sniedzējs nobloķēs piekļuvi šim kontam. Pirms pastiprināti sākt aizrauties ar kādu no šīm vietnēm vai aplikācijām, noteikti ir vērts iepazīties ar to lietošanas politiku. Tur arī var atklāties viens otrs pārsteigums par autortiesībām, piemēram, ka, ievietojot rakstus vai attēlus kādā vietnē, tās īpašniekam automātiski tiek izsniegta atļauja šos materiālus izmantot tālāk.